Pasaka par mazo koka karoti
Reiz sen senos laikos dzīvoja kāda maza koka karote. Tā dzīvoja lielā atvilktnē, skaistā , siltā virtuvē, kopā ar citām koka karotēm, kuras piederēja Laipnajai saimniecei. Laipnā saimniece katru dienu cepa kūkas, lietojot savas koka karotes maisīšanai, jaukšanai un mīklas noņemšanai vienai no otras, mainot tās pēc vajadzības. Tā viņa laimīgi darbojās pa virtuvi. Koka karotei patika būt vienai no komandas. Tas bija lieliski un jautri – gatavot gardās kūkas, kad Laipnā saimniece sāka rosīties, un visas karotes palīdzēja cita citai. Tā bija brīnišķīga sajūta, kad viņas stiprais koka kāts grozījās un kustējās dažādos virzienos, maisot mīklu. Karote jutās Laipnās saimnieces pasargāta un mīlēta, nekad neuztraucoties par to, kā kūkas izveidosies, jo viņa zināja, ka Laipnā saimniece visu kontrolē.
Kādu dienu pie durvīm klauvēja Laipnās saimnieces kaimiņiene. Viņa vēlējās aizņemties koka karoti, lai īsā laikā pagatavotu daudz kūku - tam bija nepieciešami papildus instrumenti. Laipnā saimniece Mazajai koka karotei paskaidroja, ka vajadzēs jaukt kūkas citā virtuvē, taču dienas beigās viņa atgriezīsies atvilktnē. Mazā karote nevēlējās atstāt citas karotes, kuras pazina un mīlēja, bet nebija izvēles. Viņa tika aizsūtīta uz citas saimnieces virtuvi un likta pie darba.
Šī Aizņemtā saimniece nemaz nelīdzinājās Mazās koka karotes Laipnajai saimniecei. Katrai karotei vajadzēja jaukt savu kūku, tās nepalīdzēja viena otrai. Bez tam Aizņemtā saimniece izteica kritiskas piezīmes par to, cik vienmērīga vai kunkuļaina katra mīkla izdevusies. Mazā koka karote uztraucās, ka viņas mīkla varētu sanākt pārāk kunkuļaina vai šķidra. Turklāt Aizņemtā saimniece sagaidīja, ka viss tiks izdarīts ĻOTI ĀTRI. Nabaga Mazā koka karote sareiba, domājot vien par to, cik ātri vajadzēs locīties un griezties, lai visu pabeigtu laikā un Aizņemtā saimniece būtu apmierināta. Tādēļ viņa klusi aizšļūca līdz letes malai, mēģinot paslēpties aiz tuvumā esošā griežamā dēlīša.
Dienas lielāko daļu ar slēpšanos veicās, tomēr beidzot Aizņemtā saimniece viņu atrada un iemeta lielā mīklas bļodā. “Sāc maisīt!” viņa uzsauca.
“Ak, nē!” domāja Mazā koka karote, “Tik liela bļoda, un milti tik smagi! Ir neiespējami to paveikt.” Tādēļ viņa tur tikai tupēja. Galva griezās, domājot, cik sarežģīti bez citu palīdzības būs tik galā ar šo uzdevumu.
Aizņemtā saimniece pienāca, pavicināja Mazo koka karoti pa gaisu un piekodināja pasteigties, lai ātrāk viss tiktu pabeigs. Nabaga Mazā koka karote iekrita tieši bļodā, tik apreibusi, ka nespēja sakarīgi domāt. Izmisumā viņa iegrima gaisīgajā mīklā, tās stiprais koka kāts pārklājās ar lipīgo masu. Viņa bija pārliecināta, ka, būdama viena, nekad nespēs sajaukt mīklu, kas būtu pa prātam šai saimniecei.
Aizņemtā saimniece sadusmojās, kad saprata - Mazā koka karote gandrīz neko nav izdarījusi. Viņu aizsūtīja mājās, nepasakot paldies. Mazā Koka karote bija ĻOTI PRIECĪGA nonākt atvilktnes drošībā, savas Laipnās saimnieces virtuvē.
Varat iedomāties Mazās karotes sašutumu, kad nākamajā dienā nācās doties atpakaļ! Aizņemtajai saimniecei atkal vajadzēja palīdzību. Tā viss turpinājās - viens un tas pats dienu pēc dienas. Viņa attapās, slīkstot mīklā, jūtot, ka nekad nespēs izdarīt neko labi, atrodoties šajā virtuvē pie Aizņemtās saimnieces, kura prasīja, lai viss tiktu sajaukts ātri, bez citu karošu palīdzības.
Tad kādu dienu virtuvē ieradās Palīgs. Viņš pamanīja karoti skumji lūkojoties pa logu un vēlējās noskaidrot, kas tam par iemeslu. Mazā koka karote nezināja ko teikt… Viņa tikai nervozi paskatījās. Palīgs uzmanīgi satvēra Mazo koka karoti aiz kāta un lēnām iemaisīja mīklā. “Tā,” viņš teica, “tu vari to izdarīt! Vienkārši mazliet pamaisi un atpūties. Pamaisi mazliet ilgāk un atpūties atkal. Tev izdosies! Kunkuļi pazudīs viens pēc otra, tu to pat nepamanīsi.” Mazā koka karote mēģināja. Viņa veica vienu apli un apstājās. Mīkla izskatījās kā iepriekš. “Ak, nē!” viņa domāja. “Nekas nesanāks!”
Palīgs atgriezās un aicināja to izdarīt vēlreiz. Viņa atkal mēģināja. Varbūt tomēr nebija nemaz tik sarežģīti? “Tev labi izdodas!” teica palīgs. “Turpini! Un neaizmirsti ik pa brīdim atpūsties!”
Visu dienu Mazā koka karote tā arī darīja - mazliet pajauca, atpūtās, jauca nedaudz ilgāk, atkal atpūtās, -un līdz dienas beigām viņas mīkla bija gatava. Aizņemtajai saimniecei mīkla izskatījās kunkuļaina, bet, kad Palīgs to ielēja formā, tā šķita garda un gana tīkama. Drīz gatavā kūka tika izņemta no krāsns - tik kārdinoša, cik iespējams, un daži kunkuļi tajā neko nebija ietekmējuši.
Tajā naktī Mazā koka karote savā virtuvē devās gulēt domājot, kā rīt atkal mēģinās jaukt un atpūsties. Palīgs zināja, ka viņa to spēs. Viņš palīdzēja karotei uzsākt darbu tā vietā, lai ļautu noslīkt mīklā.
Pagāja laiks un Mazā koka karote lepojās ar savām kūkām - gan ar tām, kas tapa komandas darbā Laipnās saimnieces virtuvē, gan ar tām, ko gatavoja viena pati otrā virtuvē. Un dažreiz, paslepus no Aizņemtās saimnieces, viņa pat mēdza ielēkt kādā citā bļodā, lai palīdzētu.
Comments
Post a Comment